Bonuss, ko es nesagaidīju

[eabrownme]

Ir tādi mirkļi, kad dzīve tev pasaka: "Šodien tev nekas neizdosies." Man tāds bija pagājušajā ceturtdienā. Pamodos ar saaukstēšanos. Nolēju kafiju uz baltā krekla. Nokavēju rīta sapulci. Un tad – ārā lija tā, ka es pusdienas pārtraukumā nevarēju pat iziet līdz mašīnai. Sēdēju birojā, skatījos pa logu un domāju: "Kāpēc šī diena vispār sākās?"

Mani sauc Zane. Man ir 29 gadi. Strādāju par grāmatvedi. Jā, tā profesija, kurā visam jābūt precīzi. Katrs cents savā vietā. Katrs termiņš ievērots. Bet tieši tāpēc šī diena bija tik sāpīga – es nevarēju kontrolēt ne laikapstākļus, ne savu iesnu degunu, ne to sūdīgo kafijas traipu.

Pēc darba aizbraucu mājās. Vannā. Tēja ar medu. Segas. Parastais "es slimošu" režīms. Bet pulksten astoņos vakarā man bija tik garlaicīgi, ka es sāku skrolot telefonu. Instagram – nekas. Facebook – reklāmas. Tad es uzgāju kādu drauga ierakstu no pagājušā gada. Viņa rakstīja: "Liels paldies par šo bonusu!" Komentāros kāds atbildēja ar vārdu, ko es tobrīd nesapratu.

Bet kaut kas lika man to atcerēties. Es ierakstīju meklētājā to pašu vārdu, ko ieraudzīju komentārā. Pirmais rezultāts – vavada bonus. "Reģistrējies un saņem dāvanu," tur bija rakstīts. Sākumā es pasmējos. "Nav jau tādu lietu," nodomāju. Bet tad es paskatījos uz savu seju spogulī. Sarkans deguns. Mitras acis. Krekls ar traipu, kas gulēja uz krēsla. Kāda starpība? Vienalga viss ir slikti.

Reģistrējos.

Bonuss bija ievērojami lielāks, nekā gaidīju. Ne jau miljoni, bet pietiekami, lai saprastu, kā spēles darbojas. Un zini, kas ir smieklīgi? Es sāku spēlēt nevis tāpēc, ka gribēju laimēt. Tāpēc, ka gribēju pierādīt sev, ka nekas labs nenotiks. Tā bija tāda... pesimisma terapija.

Izvēlējos "The Dog House" – vienkārši tāpēc, ka man patīk suņi. Likme minimāla. Griežu. Nekas. Griežu. Nekas. Griežu. Nekas. "Redzi," es teicu skaļi pati sev, "tev taisnība. Nekas nenotiek."

Bet tad – pēkšņi – ekrānā uzkrita trīs kauli. Bonusa kārta. Desmit bezmaksas griezieni. Pirmais – 2 eiro. Otrais – 0. Trešais – 8. Ceturtais – 5. Piektais – 0. Sestais – 12. Septītais – 0. Astotais – 25. Devītais – 3. Desmitais – 7. Kopā – 62 eiro.

No bonusa. No koda. No "neko nedarīšanas".

Es aizvēru telefonu. Noliku uz naktsgaldiņa. Pagāja piecas minūtes. Es atkal paņēmu telefonu. Vai tas tiešām notika? Jā. 62 eiro. Es izņēmu tos uzreiz. Vajadzēja trīs sekundes.

Nākamajā dienā es jutos labāk. Ne jau tāpēc, ka saaukstēšanās pārgāja – tā joprojām bija. Bet tāpēc, ka es sapratu vienu lietu: dažreiz dzīve iedod tev to, ko tu negaidi. Tieši tad, kad tu jau esi padevies. Es atkal atvēru vavada bonus lapu, bet šoreiz – ar savu naudu. 15 eiro. Tikai 15. Likme 0.20 centi spēlē "Gates of Olympus". Divdesmit minūtes – nekas. Bilance 4 eiro. Pēdējie griezieni. Un tad – četri dievi. Bonuss. Reizinātāji 10x, 20x, 30x. Laimests – 94 eiro.

Es izslēdzu telefonu. Piecēlos kājās. Man vēl bija drudzis, bet es smaidīju. Nevis tāpēc, ka nauda. Tāpēc, ka es beidzot biju uzvarējusi šo sūdīgo dienu.

Pagājušas trīs nedēļas. Es esmu vesela. Atpakaļ darbā. Atpakaļ pie rēķiniem un termiņiem. Bet tagad man ir slepens ierocis. Kad jūtos, ka diena ir pārāk pelēka, es atceros to ceturtdienu. To sajūtu, kad ar iesnām un traipu uz krekla es uzvarēju. Nevis lielu naudu. Bet sajūtu.

Vai es spēlēju tagad? Jā. Reizi nedēļā. Ielieku 10 eiro. Ja laimēju – pusi izņemu, pusi atstāju. Ja zaudēju – nākamajā nedēļā tikai 10. Nekad vairāk. Tā ir mana robeža.

Es bieži domāju par to, ko teica mans draugs komentārā par vavada bonus. Viņš rakstīja: "Paldies." Es toreiz nesapratu, par ko. Tagad saprotu. Ne jau par naudu. Par iespēju aizmirst par slikto dienu. Par to, ka dzīve nav tikai grāmatvedība un precizitāte. Dažreiz tā ir nejaušība. Un dažreiz nejaušība tev uzsmaida.

Man vēl joprojām ir tas krekls ar kafijas traipu. Es to nemazgāju. Tas ir atgādinājums. Par dienu, kad viss gāja greizi – un tad pēkšņi viss kļuva labi. Ne jau tāpēc, ka es kaut ko izdarīju. Tāpēc, ka es vienkārši... uzspiedu "spin". Un dzīve izlēma par mani.